Чтение онлайн

Vins, nerunadams, apklusa un atvera acis vel plasak.

"Izmeginasim?" – Makars reiz ieteica.

Galu gala Makars nekad neieradas – vins velak teica, ka vini vinu nelaida ara -, un Vasja un Paska gaidija parka lidz pusnaktij, censoties nedomat, ka lidz tam laikam vinu vecaki noteikti mekles. Starp viniem bija viens pulkstenis – lets kiniesu pulkstenis ar bateriju, ar kuru Paska sausmigi lepojas, lai gan, ja to nospieda, laiks tika atiestatits uz nulli, un tas bija jauzstada velreiz.

Varbut vainigs bija pulkstenis (tur parka to vairakas reizes atiestatija), vai varbut tas bija makonis, kas nekad neaizsedza menesi. Vai ari varna neizdevas kengat. Kopuma vini parcelas un nekur netika.

Ipasi vini to nozeloja, kad, atgriezoties majas, saskrejas ar vecakiem. Vini tos mekleja, bet Makars no tiem atteicas. Makars neiebilda, bet Vasja un Paska tika ievainoti, tacu vini vismaz zinaja, ka vini nekaunejas.

Tagad Vasilijs ieplaukaja pipes nolobito krasu un juta nostalgiju pec bernibas. Joprojam ir labs laiks: jus varat ticet visadam mulkibam, un pasaule skiet daudz plasaka, interesantaka un labaka.

Vilks atskreja, nosnauca kalnu, apsedas un isi pakasija aiz auss. Zaros ieravas varna. Vilks tudal pieleca un ieblavas vinai virsu.

Saja laika zvanija telefons. Kads, izmisigi gaididams atbildi zinnese, piezvanija. Vasilijs pat zinaja, kas tas bija. Normali cilveki cetros no rita nevienam nezvana.

Laterna mirgoja un pilniba nodzisa, un gandriz uzreiz par Menesi rapoja gars makonis. Vasilijs nolika zvanu un tad, nesapratis, kapec ta dara, uzkapa kalna. Vins peksni jutas laimigs. Vilks leja ieblavas, kepas atspiedis uz pakapiena. Vasilijs noleca, partvera suni un uzkapa velreiz, soreiz lenak.

– Oho! Tagad, kad mes aizbraucam, mes nonaksim cita pasaule! – vins smejoties teica. – Skruvejami termini un labojumi, vai ne, Vilk?

Suns ciksteja, cinijas.

Vasilijs, noliecies, kaut ka iekapa caurule, apskaudams suni. Pedejais, ko vins dzirdeja pirms atgrusanas un nobrauksanas, bija varnas skala, aizsmakusa keka.

Protams, vins neticeja nevienai citai pasaulei – vai vins bija mulkis? Vins ticeja, ka parcelsies uz leju, atgriezisies majas un uzrakstis, ka pamet. Ta tas vienmer notiek.

Caurule izradijas gara.

Ilgak, neka izskatijas no malas.

Bridi, kad Vasilijs bija parsteigts un pat nedaudz satraukts, gludas metala sienas parklajas ar glotam un kluva mikstas, lipigas no visam pusem. Deguna trapija sapuvusas galas smaka.

– Fu, sasodits! – Vasilijs iesaucas.

Vins saravas, censoties apvaldit nelabumu, kas uznaca, pamaja ar rokam un nokrita no caurules uz zemes, ko vaji apgaismoja meness. Un si zeme, nomidita un kaila tikai pirms minutes, tagad ir biezi klata ar priezu skujam. Varna atkal ieravas, un virs galvas atskaneja kads varens klepus. Tad Vasilijs izdzirdeja klusu meitenigu balsi, kura skaneja izmisums:

– Griska! Atkal tu tads mulkis! Vai man tevi pert ar zaru vai ko citu?

Vasilijs piecelas, joprojam censoties noturet vederu vieta, noslaucija rokas dzinsos, pagriezas un ieraudzija puki.

Pukis staveja virs vina, pelekzals, liels ka kravas automasina. Stulba maza acs kveloja dzeltena krasa un zvinas mirdzeja meness gaisma.

"Eh," sacija Vasilijs un paspera soli atpakal.

Kaulu purns pavirzijas vinam tuvak. Pukis elpoja ka lokomotive.

– Nebaidies, vins ir laipns! – saka plapat kada no sejienes neredzama meitene. – Jus drosi vien esat no Pestruskiem, vai varbut devies uz Zaboloti, dargais? Un tevi nesa cauri Perlovkai! Griska tikai spelejas, no ka tur baidities, nav neka… Ta ir: nac man lidzi, izmazgasu tev drebes, pabarosu, iedosu padzerties un noliksu gulet – viss tas pats, nav vajadzibas jaukties meza nakti. No rita mans tevs tevi sagaidis ratos…

"Eh," Vasilijs atkal teica.

Kopuma vins neuzskatija sevi par stulbu. Nac klaja ar radosam idejam un raksti pardosanas tekstus? Tikai kukas gabals. Atrodi vardus meitenei, kura nakti staiga ar puki meza? Vins nevareja.

Godigi sakot, kurs gan varetu?

Izskatas ari, ka sis pukis vinu vienkarsi sakoslaja un izsplava…

– Ak, vai tu esi cilveks vai launais gars no meza? – meitene piekera sevi. "Kapec es jus saucu uz maju, ja jums varbut nepatik uguns un dzelzs!" Ja ta, es jums rit atnesisu davanas. Pat sodien. Tikai uz majam un atpakal…

Tad Vasilijs kaut ko atcerejas.

– Vilks! – vins iesaucas.

– Ak, tas ari viss! Kur ir vilks?

– Ja, tavam pukim tas joprojam ir mute!

Un Vasilijs, noraididams bailes, meginaja atraisit savus milzigos zoklus.

– Uhh! – vins kliedza. – Nac, tu nevari!

Tas bija ka meginajums ar kailam rokam pacelt kravas automasinu, tacu Vasilijs nepadevas. Pukis meginaja noversties.

– Griska! – meitene bargi iesaucas, kuras seju Vasilijs vel nebija redzejis. – Nosplauties! Nosplauties, kam teici!

Pukis atkal noklepojas, un Vilks izkrita uz zales, klats siekalam. Vins nekavejoties specigi satricinaja sevi un saka riet, kritot uz prieksejam kepam.

"Ak, tas ir tavs suns," meitene atviegloti sacija.

Tagad vina ir iznakusi no puka enas. Vinas mati bija suligi un izspurusi – nakti nevareja redzet krasu, bet drosi vien tumsi – un vinas acis kveloja zali. Ne gluzi spilgts, bet izteikts.

"Es esmu vaditaja meita, cilveki sauc Marjasu," vina iepazistinaja ar sevi un pacela skatienu. – Tatad jus esat no Niznije Pestruskiem vai no Zabolotjes? Vai varbut vini tevi norikoja uz pasu Perlovku? Vai tu esi trimdinieks?

"Es esmu reklamdevejs," atbildeja Vasilijs un kliedza: "Uh, Vilks!" – jo tada troksni runat bija absoluti neiespejami.

Vilks beidza riet, bet klusi un dusmigi noruca.

– Reklamdevejs? – Marjasa domigi atkartoja. – Reklamdevejs… Es pat nevienu tadu nepazistu. Varbut jus esat no meziem aiz upes vai pat no svesam zemem? Drebes nav musu…

Un vina saubigi paskatijas uz Vasiliju.

– Kas ta par vietu? – vins jautaja un diskreti knibinaja sevi. Varbut vins nokapa pa slidkalninu un sasita galvu? Vai ari kafija un miega trukums vinu piebeidza un vins aizmiga? Tiesi tapat es ienemu horizontalu stavokli, un mans kermenis mani pievila.

"Tie ir perlu miezi," atbildeja Marjasa, samiedzot zalas acis. – Kurs nezina par Perlovku? Vinas slava skan ne tikai visa apgabala, bet ari visa musu valstiba!

"Ja," sacija Vasilijs, satvera otru roku un nosnaca. – Ak! Laikam si tava puka del?

– Kads pukis? A! Tatad Griska ir cuska, vai ir kaut kas tads, ko tu neatzini, dargais cilvek? Vinam ir tikai viena galva, tapec vinam ir tris reizes mazaks intelekts, vins ir nabags, tapec vinu izsutija, preteja gadijuma vins butu sargajis Kalinova tiltu…