Slimn?ca ?usku kalna
Шрифт:
Situ velreiz un ieraudziju, ka adas sparna paradijas bedre, kas uzreiz piepildijas ar melnam asinim.
Radijums ciksteja, uzleca uz palodzes un, atplesot sparnus, gribeja pacelties, tacu bruces del nevareja, un nokrita no otra stava.
– Glorija!
Es metos pie meitas un, nokritusi vinai blakus uz celiem, saku braukt ar plaukstam par vinas mazo augumu: leja spekus un taja pasa laika mekleja bruces. Dzivs. Sirds pukst. Lielaka bruce, ko atstajusi ilkni, ir uz kakla. Zaudeja daudz asinu. Salauzta kaja nav nekas.
«Nekas, nekas,» es nomurminaju. – Nekas. Turies, mans Racens.
Mana galva izmisigi griezas: es biju izterejis gandriz visu savu burvibu.
Ka Lenss tagad vajadzigs! Bet vins ir padomes sede un gandriz nezina, kas noticis… Es tulit zaudesu samanu, un kas tad palidzes Lorijai?
*** 2 ***
«Es dodu vardu meistaram Lanselotam Datonam,» pazinoja lordkanclers.
Lenss ienema vietu aiz tribines. Vinam nevajadzeja atskatities, lai redzetu nosodijumu sava teva skatiena.
«Kad tu beidzot izaugsi liela!»
Vins iztaisnoja plecus un ievilka elpu.
– Kanclera kungs, padomes kungi…
«Nekad,» vins velreiz nodomaja. «Ja pieaugsana nozime padoties, tad nekad.»
«Sodien mums ir japienem lemums, kas ir arkartigi svarigs musu valsts parastajiem iedzivotajiem. Sads lemums, ja tas tiks pienemts, palidzes viniem tikt gala ar visgrutakajam nepatiksanam, kuras jums un man ir gruti pat iedomaties – visu patiesibu par tam zina tikai tie, kas pasi tas piedzivojusi.
Lenss atkartoja so runu vairak neka vienu vai divas reizes, vina balss pluda gludi un skanigi, un tas, ka zale sedosie it ka sapluda viena daudzgalvaina klausitaja – tatad tas paries. Divdesmit gadi politiskas karjeras, un vins partrauks uztraukties, runajot Padome.
– Katru gadu musu valsti darba mirst divi tukstosi inteligentu cilveku, bet vel simt piecdesmit tukstosi gust dazadas smaguma pakapes traumas. Tragedijas merogs ir patiesi biedejoss: pat viena no asinainakajam cinam visa inteligento rasu vesture nav izraisijusi tik kolosalu upuru skaitu.
«Jus nevarat izmainit pasauli viens pats!» – lordkanclers atkartoja atkal un atkal. «Bet mes varam to padarit vismaz nedaudz labaku,» Lenss vienmer atbildeja.
– Taja pasa laika es nemaz nedomaju apgalvot, ka visi darba deveji ir neliesi un neviens no viniem nekad nav izradijis rupes un laipnibu pret saviem darbiniekiem, tomer musu piedavatais pasakums ir paredzets, lai brivpratigas labdaribas plustosajam smiltim pieskirtu granitu. likuma stingriba…
Lordkanclers uzsita ar smigu.
«Es ludzu piedosanu, meistar Daton, man jus japartrauc.»
Zale saka dardet – tas bija nedzirdets visu tradiciju parkapums.
– Kungi, padome, es atvainojos, man japanem partraukums… veselibas apsverumu del. Vecums sagada nepatikamus parsteigumus.
Tikai gadiem ilgi treneta izturiba lava Lensam saglabat seju. Mans tevs nemaz nebija vecs, un vina veselibu apskaustu daudzi jauniesi.
No zales atskaneja apmulsusi izsaucieni, kurus lordkanclers izvelejas nedzirdet.
«Meistars Heibots, nomainiet mani,» vins teica.
– Piezvanit dziedniekam? – piekera deputats.
Erls Datons vecakais vaji pasmaidija.
– Nevajag, dziednieks jau ir klat. Ludzu, meistars Datons.
– Ja, protams.
Lenss joprojam neko nesaprata, tacu vina tevs diez vai butu nolemis parkapt visu pieklajibu, lai tikai nelautu vina dela partijai parliecinat Padomi pienemt jaunu likumu. Vins ieskatijas zale un atrada isto cilveku… orc.
– Meistar Koh, tas ir jusu prata berns. Ludzu, man jaatceras, ka es neesmu tikai politikis.
Pieceloties no galda, tevs smagi atspiedas uz elkona ar tricosiem pirkstiem, un Lenss nopietni satraucas. Es sniedzos pec diagnostikas pinumiem.
«Ne tagad,» lordkanclers tikko dzirdami cuksteja. – Signala artefakts tika aktivizets.
Man krutis sastinga ledus kristals. Meitenes ir vienas majas!
Ne, ne viens. Savrupmaja dezure sesi apsargi, un aizsargburvestibas ap eku un uz zoga atvairis ikvienu, kurs meginas tos uzlauzt. Tie, kas ir ipasi lenpratigi un nolemj meginat velreiz, tiks pilniba sadedzinati.
Un tomer notika kaut kas, kas lika apsardzes prieksniekam izraut savu darba deveju no domes sedes, bet tevam visu nomest un steigties majas.
Tiklidz vini izgaja no zales, sekretare paradijas netalu ka no nekurienes.
«Mans mobilais – tulit pie ieejas, drosiba – kaujas gataviba,» paveleja lordkanclers. «Ikviens, kurs megina traucet, ir janovac no cela ar jebkadiem nepieciesamajiem lidzekliem.»
Sekretars vispirms pacelas uz divam kajam, un pec daziem soliem vins jau skreja uz cetram, un Lenss vinu izmisigi apskauda. Vins pats bija gatavs skriet majas, tacu mobilais bija atraks par cilveka kajam.
«Es nezinu, kas tur notika, bet Ekharts mani nekad velti netrauceja.» – Tevs ari paatrinaja soli. Vins berzeja krutis, bet, tiklidz Lenss atkal sniedzas pec diagnostikas burvestibam, vins iesaucas: «Majas!» Viss ir majas!
Mobilais pacelas gaisa, tiklidz Lenss aizcirta durvis. Vins lidoja pa ielam, izmisigi znaudzidams – pilsetnieki, kuri staigaja pirms guletiesanas, vel nebija paspejusi doties majas. Rit visi aviznieki rakstis, ka lordkanclers, steidzoties majas no domes sedes, nobiedejis tris desmitus cilveku un uzskrejis viniem virsu… Dievs, ko vins doma! Kuram gan interese, ko raksta avizes, ja vien majas viss ir kartiba! Ne, jau tagad ir skaidrs, ka majas viss nav kartiba. Ja tikai meitenem nekas nenotiktu!
Savrupmajas varti bija plasi atverti, un, lai ari ka Lenss centas, vins nevareja atklat drosibas burvestibu pedas. Mobilais apstajas, pirms sasniedza piebraucama cela galu.
«Pagaidiet seit,» soferis paveleja un kopa ar otro apsargu izslideja no mobila.
«Luk, no ka es baidijos,» mans tevs cuksteja un atkal berzeja savu krusu kauli.
Lenss sniedzas pec durvim, bet lordkanclers satvera vina elkoni.
– Neliedz puisiem stradat. Es tapat ka tu uztraucos par Loriju. Un prieks…