Чтение онлайн

– Kapec tu izvelejies mani?

– Vertejot cilvekus, tapat ka cilveku, vados pec personigajam velmem, vai ta butu simpatija, riebums, zinatkare.

«Jus nicinat cilvekus, ipasi sievietes, vinu pretrunu del.» Bet tev pasam ir daudz pretrunu. Esmu parsteigts, ka ar savam daudzajam sejam vel neesi zaudejis pacietibu.

– Sis viedoklis ir nepatiesa prieksstata par mani auglis. Izmetiet to visu no galvas.

– Tu baidies but atklata pret mani. Tas ir viss.

– Man bija atklatas sarunas ar daudzam sievietem. Tikai dazi cilveki tagad atceras Sapfo no Lesbas salas, Kleopatru, Katrinu II, Eleonoru Ruzveltu, Margretu Teceri, Madlenu Olbraitu. Bet es nevienam no viniem nepateicu visu patiesibu. Es tev ari neteiksu.

– Vai jus kadreiz, tikai vienu reizi, esat piesaistijusi sieviete?

«Es esmu vismazak piemerots milakas lomai.» Ar visu so jasaka, ka virietis nevar milet sievieti vairak par sevi. Cik es vel atceros, Roberts Sauds reiz Sellijai, kura tobrid plosijas starp sievu un saimnieci, teica: «Virietim ir jaspej saprasties ar jebkuru sievieti. Es neskiros ar savu sievu. Manuprat, galu gala gimenes dzive visiem ir vienada. Sievietes izvele ir ierobezota, un, jaatzist, ari starp tam nav nekadas atskiribas.

«Varbut vinam ir taisniba,» Sara piekrita. – Bet tas nekada gadijuma nav visparejs noteikums.

Sara pat nezinaja ko domat, kad viesistaba ienaca Belcebuls diezgan divainas drebes. Ta vini gerbas, sekojot pagajusa gadsimta modei. Bija gerbusies tumsi bruna vilnas jaka, kuras piegriezums un stils atklaja vina Cikagas izcelsmi, balta apkakle, parmerigi plati svarki, zekes, vardu sakot, kaut kas grezns un valigs aproces. Vins nostajas vinas prieksa un sakrustoja rokas uz vedera: acis dzirkstija viltiba, lupu kaktinos slepas smaids. Vins gribeja ar savu dzivespriecigo izskatu paradit, ka tagad ir rakstura.

«Dazos aspektos man patik but kvekerim,» paskaidroja Belcebuls.

«Es uzdrosinos jums jautat, ser,» Sara teica ta laika maniere. – Kads tam ir iemesls?

«Sazinieties ar musu kopienas vaditaju, vins paskaidros,» Belcebuls atbildeja tikpat pieklajigi. – Kvekeri, tapat ka neviens cits, prata dzivot pilniga saskana ar visiem dabas likumiem.

– Tev ir atdarinasanas talants. Jusu iztele ir neizsmelama!

«Tas nav izteles, bet izveles jautajums.» Ja es varetu dzivot cilveka dzivi, man nebutu jaatrod sevi. Ir kopiena, kas man ir loti tuva gara, es runaju par mormoniem. Man vinos patik viss.

«Dazreiz man skiet, ka jus esat muzigas jaunibas tips.»

– Labi teikts.

«Klausies, ta ka jus varat atgriezties laika, kapec gan nedzivot kvekera dzivi sava prieka pec?»

– Pagatne ir nemainiga. Es nevaru sevi ieberzt jau pabeigta pasakuma. Bet es varu but klat ka noverotajs: man nav iespeju patstavigi piedalities neviena cilveka likteni. Tagad ir 21. gadsimts, es atbilstu savam laikam, tapec varu iejaukties jebkura pasaules nozimes notikuma norise, varu kaut ko kaitet, iejaukties, virzit, ietekmet, noteikt, pabeigt.

– Viena lieta, kas jus raksturo ka romantiki, iespejams, vairak neka jebkas cits, ir jusu savrupiba. Sajas dienas jus jutaties neerti, vai ne?

– Ja. Man skiet, ka musdienu pasaule ir vulgara, strauja, ir daudz maksligu, nepatiesu lietu, tagad ir tauku parazitu laiks, ta es saucu politikus. Tapec es tik biezi uzskrienu pagatne.

– Ka?

– Caur muziku. Man ir kaste Metropolitena opera. Biju uz visam pirmizradem, ari uz visu laiku izcilako koncertu, kas notika 1983. gada par godu pirma teatra pasaule simtgadei.

– Ko tu vakar speleji?

– Lista sonate h minora.

– Paldies, ka dalijaties ar mani ne tikai savas zinasanas, bet ari garigaja bagatiba. Pastasti man, vai pagatne ir tavs milakais laiks?

– Viens pats. Ta ka man patik muzika, un muzikalakais periods bija 19. gadsimts, skaistuma un pat literaturas pilns laiks, man nav jadoma, kura laika velos atgriezties. Es atgriezos Parize ar satraukumu un nepacietibu. Laiks no 1830. lidz 1840. gadam. Iedomajieties, cik daudz lielisku cilveku dzivoja vienlaikus un satikas saja skaistaja pilseta: Paganini, Fr. Sopens, F. Lists, G. Berliozs, R. Vagners, Mendelsons, Sumans, Judzins Delakrua, O. de Balzaks, J. Sanda, V. Igo, A. Dima, G. Heine, Vebers, Satobrians, A. de Muse, Prosper Merimee, Sainte-Beuve, Lamartine, Jenny Lind – zviedru dziedataja, vinai bija milziga diapazona balss, kas izcelas ar skaistu tembru un kristaldzidrumu. Johanness Bramss, Antons Rubinsteins, izcilais tenors Rubini, Zozefine Fodore un daudzi citi. Parize tolaik bija Eiropas garigas dzives centrs.

– Vai esat bijis Mulenruza?

– Protams. Turklat zelta laika, kad tur spideja La Goulue, arkarteja dejotaja, vinai bija savs, raksturigs sarms. Nu, un, protams, Lautrec. Vins ieradas divas vai tris reizes nedela. Es domaju, ka vins dzivoja maja Pigalle iela. Vel tagad atceros, lielaja zale dard orkestris, deg visas lampas, lielaka dala klatesoso ir arzemnieki, vini ir pilniba nodoti muzikala virpula burvibai, La Goulue ir ka viesulis, kas griezas trakuliga ritma., tad leciena uzmet kaju un cikstot apsezas uz spraugam. Kadi vardi var raksturot vinas stilu? Un vai vinai bija stils? Daudz svarigaka ir cita lieta: vina prata radit pareizo noskanu. Si stridiga, augstpratiga un amorala uzvediba vinai atnesa lielus panakumus ar rupjajam dveselem, kas piepildija sadu maju zales. Viniem patika vinas nekaunigas un smiekligas pretenzijas uz ekskluzivitati. Personigi es redzeju vinas meginajumus iemiesot nepieklajibu ka sava veida maksliniecisku apsestibu. Kas attiecas uz Lautreku, vins bija nesabiedrisks, vienmer sedeja viens, daudz dzera, bet redzeja, saprata, juta visu, kas notiek apkart. Tad vins bija maz pazistams un pieversa uzmanibu tikai tiem, kas dzirdeja par vina neglitumu. Par godu amerikaniem bija tas, ka vini pirmie noverteja Lautreka geniju un saka pirkt vina darbus. Velak notika vina gleznu izstade, un viens verigs Volstritas finansists teica: «Man skiet, ka vina gleznas manas majas nav ipasi noderigas, Fanija. Vina sieviesu grimases ir sapes, un pasi darbi dves cildenas skumjas. «Bet makslinieks ir rupjs, vins glezno izskidusas sievietes,» vinam iebilda jauns kompanjons salmu cepure. «Cik ilgi jus esat kluvis vienaldzigs pret ciesanas dveseli, kuru liktenis ir atnemis? Ja, maniere ir nepieklajiga, bet tas pamatojums slepjas makslinieka genialitate. Citi makslinieki redz savu merki pacelt savu talantu tajos augstumos, no kuriem tas bus redzams visiem, bet Lautrekam nav vajadziga slava, vins nedoma par nemirstibu, nejut bailes no Dieva dizenuma, vins godigi glezno to, ko vins jutas. Vina sirds, simts bultu caururbta, asino. Neaizmirstiet, ka radosums ir vienigais mierinajums lieliskiem cilvekiem, kuriem ir nosliece uz vientulibu. Tur ir vinu laime. Varbut velak jus vinu iemilesit, bet ne tapec, ka vins ir aristokrats, jus vienkarsi atklasiet, ka Lautreka dabiskais celums pieskir katrai vina gleznu detalai sarmu. Sis skaidrojums nemaz neattureja Faniju, un vina, pauzot naivu ticibu makslinieka genijam, ar entuziasmu sacija: «Tagad es vinu saprotu!» Es biju tur taja vakara, kad pie galda sedeja Velsas princis, toposais karalis Edvards VII. Ta bija smiekliga aina – La Goulue, ka parasti, spilgti izdomata, izcili vulgara, gerbusies bez gaumes, nemainigi saplestas zekes griezas deja, ne vienmer iekrit ritma, vina biezi uznemas brivibas, bet viss tiek piedots. vinai vina ir Mulenruzas zvaigzne, tapec vina zina, ka zale ir augstdzimis princis, un it ka nevilus dejas laika parcelas uz vina galdu, un, kad vina ir tuvu, vina uzmet palaidnibu. dedzinoss skatiens uz vinu, kas ar gaismu varetu izgaismot tumsako pagrabu, un kliedz: «Hei, geli, sampanietis tev!» Nemot vera, ka vardi ir adreseti anglu princim, tas ir diezgan izaicinoss zests. Bet La Goulue ir lieliska, iespaidiga un var atlauties uzdriksteties ar visu savas piekersanas krasnumu. Vina biezi nokluva skandalozas zinas. Es redzeju, ka princis bija patikami atbrunots no vinas nekitribas. Nakamaja diena vakarinas vins loti eleganti teica vienam baronam: «Gribetu velreiz redzet La Guliju, un tur jau mani aicina divaina Mulenruza. Si sieviete ir nekitra, vairak neka ir pienemami. Bet tiesi tas ir ta sarms. ” Kadu dienu kads zurnalists, kura viduvejs prats vinu uzskatija par parak izskidusu, sasutinaja La Guliju ar savu parmetumu. Vina atri atrada izcilus vardus, lai atbildetu: «Kads jautajums?!» Sasoditi visi sie aviznieki! Es varu izdarit visu. Es esmu kurls saprata balsij, es to sanemu no savas mates. Par savu tevu es nezinu, ko teikt. Vins bija cusku burvejs. Un vispar es esmu briniskigs nakts zieds – bet lai nu ka! «Es esmu briniskigs Dieva Kunga radijums.»

Belcebuls apklusa, noskumis. Pec minutes vins paskatijas uz Saru, pamaja ar galvu un teica:

– Laiks, laiks!.. Visas labas lietas ir pagatne.

«Es nespeju noticet, ka jus redzejat pasu Tuluzu Lotreku!»

«Es vinu ne tikai redzeju, bet ari dzeru kopa ar vinu.» Es nopirku Valentino zimejumu no Lautrec, tas tika darits uz sanguine salvetes.

– Vai esat redzejusi Hjustonas spozo filmu «Mulenruza?»

– Joprojam butu! Tas ir mana sedevru kolekcija. Man ir vislielakais prieks skatities so filmu un ieelpot Parizes gaisu sajos gados. Holivuda ir radijusi daudzus sedevrus, bet magija atrodama tikai atseviskas filmas.

– Kasablanka ir magija! Un Maltas piekuna.

– Ari «Irnieks» r. Dzons Brams. «Muskusa roze» r. Gr. Ratovs, «Lapsu princis» dz. Henrijs Kings, Elizabetes un Eseksas privata dzive b. M. Kertiss, Dzona Hjustona «Asfalta dzungli», «Septinu frontonu nams» b. Dzo Mai un citi.

– Atceresimies «Gaslight», ari magisku filmu. Tada pilniga iegrimsana Viktorijas laikos. Kas, jusuprat, ir magiska dzeja?

– No dzejniekiem es E. Po verteju augstak par visiem citiem. Vina «krauklis» mani ne tikai apbura, bet ari sokeja. Pat ja saja dzejoli nav idejas, tas ir absoluti izcili un lidz sim neviens nav pieradijis pretejo. Dzejai ir dazadas formas; sentimentals, garlaicigs, skumjs, pretenciozs, patriotisks, pompozs, rupigi noslipets un bezjedzigs. Zimigi, ka ne vienam vien dzejnieka sarakstitajam dzejolim piemit tautasdziesmai raksturigais dabiskums un sirsniba. Nemsim krievu kulturu, ta ir otrskiriga un vispar bez stila, bet krievu gara dizenums ir vinu romances un tautasdziesmas. Tikai tajos var saprast nemierigo krievu dveseli. Skotu tautasdziesmas ir parakas par vacu vai francu, bet dveseliskuma un romantisma tas ir zemakas par amerikanu folkloru, kura tik smalki ieausti afrikanu un indiesu motivi. Kantri ir lielakais zinamais stils. Tas ir ka paklajs, kura skaistums slepjas vissmalkakajos tonos, to kombinacija dizaina rada harmoniju. Ka jau teicu, The Raven atstaja uz mani neaizmirstamu iespaidu, esmu to lasijis daudzas reizes un joprojam nevaru pateikt, ko esmu atnemis no ta mistiska satura. Butiba nav svariga, daudz svarigaks ir iespaids. Makslinieciska izteiksmiba un muzikalitate atskir so sedevru. Dzejolis ir unikals, lai gan poetiska forma ir aizguta no Viktorijas laika dzejnieces Elizabetes Bareta. Dzejolis tika publicets 1845. gada 29. janvari Nujorkas laikraksta «Evening Mirror». Apbrinojami, ka lielakais dzejolis cilveces vesture autoram atnesa tikai piecus dolarus. Tas ir tiesi tads autoratlidzibas apjoms. Bet, ja izmers ir aizguts, tad strofas iezime ir originala. Dzejolis sastav no astonpadsmit strofam, katra strofa ir sesas rindinas, no kuram pedeja ir refrens. Atskanu sistema seit ir zinkariga: otra, ceturta un piekta rinda rimo ar pedejo pantu. Po apzinati atsaucas lasitajam uz balazu tradiciju, proti, G. Burgera baladi «Lenora». Filma «Krauklis», kura tels ir naves prieksvestnesis, varona milota vards ir Lenore. Teksta ir motivs no sengrieku mitologijas un Bibeles majieni: ir piemineta Edene, ka ari balzams no Glaadas, kas varetu dziedet bedu parnemta varona garigas bruces. Po ieliek sevi varona vieta. Tiek uzskatits, ka dzejolis sarakstits 1844. gada, kad vina sievas Virdzinijas Klemas nave bija nenoversama, vina divus gadus cieta no paterina un nomira 1847. gada. No sejienes klust skaidrs, ka dzejolis ir melanholiskas noskanas caurstravots, darbibas laiks ir decembra nakts, stavoklis – nemiers, tema – nave. Po izmanto aliteracijas tehniku, ar kuras palidzibu vins rada bezceribas, cilveka bezspecibas atmosferu liktena prieksa. Kraukla tels pats par sevi ir metafora – bailu simbols. Dazi literaturzinatnieki ir vienispratis, ka Po iedvesmas avots bija Carlza Dikensa romans Barnabijs Rudzs, kura galvenajam varonim bija runajoss krauklis. Diezgan drosi, ka vini kludas saja jautajuma. Es biju Edgara Po muzeja Ricmonda un redzeju Dzeimsa Karlinga ilustracijas, un man skita, ka vins precizak atspogulo varona domasanas veidu un visparejo noskanojumu neka Gustavs Dore, kurs pazistams ar saviem darbiem par Bibeles temam. Biju izlasijis amerikanu profesora un literaturzinatnieka Tomasa Mabota petijumu, un ieprieks biju parsteigts par vina petniecisko darbu par Dzonu Miltonu. Tatad Mabbott piedava divas versijas ka ticamakas. Saskana ar pirmo, Po komponeja «The Raven», apmeklejot Barkhatai diki 1843. gada. Tur vins apsprieda dzejoli ar dzejnieci Ansi Barkhiti. Otraja versija teikts, ka Po uzrakstija «Varnu» 1844. gada, dzivojot Brennanu gimenes ferma. Gimenes vecaka meita Marta un vinas virs apgalvo, ka Po pirms publicesanas viniem lasijis savu dzejoli. Lai ka ari butu, nav pamata domat, ka Po savu «Kraukli» sarakstijis iedvesmas lekme un ka visi dzejola efekti ir izteles uzliesmojuma, nevis apzinatas izveles rezultats. Pec Sjuzenas Veisa teikta, dzejolis nepabeigts noguleja uz Po galda vairak neka desmit gadus; vins pie ta stradaja ar lielam pauzem, kaut ko pievienojot, mainot un izdzesot. Gadu pec gramatas «The Raven» publicesanas, kas guva milzigus panakumus, Po uzrakstija eseju «Radisanas filozofija», kura, izmantojot «Varnas» piemeru, vins siki izklasta savus uzskatus par principiem. darbu, vins atzime, ka neviens dzejola elements nebija nejauss, vins rakstija ar tadu konsekvenci, kada tiek risinatas matematiskas problemas. Un patiesiba dzejoli nav neka nejausa vai lieka, taja ir stingra sistema, kas izsledz jebkadas neatbilstibas. Nav nejausiba, ka dzejolim ir 108 rindinas. Autors apzinati tiecas pec sada apjoma, vins uzskatija, ka idealais dzejola apjoms nedrikst parsniegt simts rindinas. Vel viens izaicinajums bija radit piemerotu atmosferu, kas lasitaja varetu radit specigu emocionalu savilnojumu. Seit Po parspeja visus – skumja intonacija iegruda lasitajus melanholijas bezdibeni. Nakama doma bija par skumju temu, un Po nolemj, ka vina milotas sievietes nave ir emocionali visspecigakais varona pardzivojumu temats – un lidz ar to radas galvena «Kraukla» tema. Visticamak, izveli noteica Edgara Alana Po dzive, agra berniba vins zaudeja mati, bet pec tam nomira vina sieva. Tagad makslinieciskais efekts. Po izmantoja tik universalu panemienu ka refrenu – vienu vardu. Vins atzina, ka sis panemiens varetu padarit dzejoli vienmulu un vienmulu. Tapec, padarijis ta skanejumu nemainigu, vins pastavigi maina ta nozimi. Po devas talak un nostiprinaja gara patskana o refrenu, ko biezi lieto kopa ar lidzskanu r. Ta radas slavenais vards «nekad vairs». Dzejola kompozicija ir vienkarsa un dabiska, balstas uz pazistamo «jautajuma-atbilzu» strukturu. Ta radas magiskas rindas: «Pravietis!» Es teicu: «Launuma lieta! – pravietis tomer, ja putns vai velns! Pie tam Debesim, kas noliecas par mums – ar to Dievu, kuru mes abi pieludzam – Pastasti sai dveselei ar bedam, ja talaja Aidena tas aptvers sveto jaunavu, kuru engeli nosauca par Lenore – Cisp a retu un starojosu jaunavu, kuru engeli nosauc par Lenore» Citats par Kraukli «Nekad vairs». Pec Po teikta, vins saka rakstit dzejoli no kulminacijas strofas, vins mekleja vienu vienigu jautajumu, uz kuru atbildot vards «nekad vairs» raditu visspecigako iespaidu. Tadejadi sava darba vins virzijas atpakal. Sastadijis noslegumu, vins pieaugosa seciba veidoja varona jautajumus. Zimigi, ka ar so stanzu dzejnieks noteica poetisko formu, jo vins ieprieks noteica ne tikai visparejo rindu izkartojumu, bet ari metru, ritmu un garumu. Darbos, kas veltiti «Kraukla» analizei, ir dazadas dzejola idejas versijas. Man personigi patik sevis spidzinasanas versija. Galu gala varonis, kura mes nojausam jaunu studentu, jo vins pusmiega liecas par savam gramatam, pienem, ka krauklis zina tikai vardu «nekad vairs», bet turpina vinam uzdot jautajumus, zinot, ko vins dara. dzirdes atbildi. Ta ir apzinata sevis saustisanas darbiba, kas tikai saasina bezcerigo bedu sajutu. Dzejoli minets Gileadas balzams, kas atsaucas uz Jeremijas gramatu: «Vai Gilida nav balzama? Vai tur nav arsta? Kapec manas tautas deli nav dziedinati?» Edene ir vel viena Bibeles atsauce. Varonis jauta krauklim, vai vins paradize satiks savu miloto. Citur varonis doma, ka ir ienacis istabaSerafims un Dievs vinu sutija, lai atnestu vinam nepenfu, sava veida antidepresantu. Daudzi velejas pievienoties «Varnas» slavai, un starp tiem, kas seja saubu seklas par «Varnas» unikalitati, bija, iedomajieties, kiniete Sara.

– Noladetie kiniesi! Vini ari seit iekluva!

– Es tevi iepriecinasu, vini sedeja pelke. 1901. gada Pekinas Universitates rektors atklaja lidzibas starp «Varnas» sizetu un kiniesu dzejnieka Dzja darbu «Oda pucei», kurs stradaja 2. gadsimta pirms musu eras. Taja pasa gada Londonas laikraksts ironizeja: «Skiet, ka krauklis, tapat ka saujampulveris un brilles, tika izgudrots Kina pirms tukstosiem gadu.

«Es neticu, ka Po vispar kaut ko ir lasijis kiniesu valoda!» Vai ari vins patiesam izlasija so Jia Yi?