Чтение онлайн

– Lai ko jus teiktu, jums joprojam nepatik cilveki!

– Vai ir par ko vinus milet? Pasaule nav neviena nevainojama cilveka. Bagatie ir iegrimusi labi barota labklajiba un degradejas. Krievija vien divsimt gimenu bagatibas ir iegutas bez grutibam. Nabagi ir aiznemti, tikai maldinot viens otru. Musdienu cilveks ir zaudejis speju spriest, izdarit secinajumus un pieradit, izmantojot silogismus un indukciju. Vins sajauca visus savus prieksstatus par labo un launo. Vins zina savas tiesibas, pieskir lielu nozimi savai personai: pasciena vina tiek apvienota ar apsaubamam un nepamatotam personiskam pretenzijam. Pretigi skatities, ka vins ar savu cienu steidzas apkart. Lielais launums ir tas, ka materialo labumu ir kluvusi daudz un pieejami, un cilveks vienmer velas vairak, neka vinam ir. Kur bija stradnieks, tur vins tagad ir pateretajs, nevertigs slinkis, parazits, birzas makleris. Vini veido devinas desmitdalas cilveces. Ieprieks cilveki saskatija jegu darba un ticiba, un vinus iedvesmoja patiesibas meklejumi. Lai nodrosinatu dzivibu, jastrada ta, ka stradajat ieprieks; art, set, novakt, buvet, aust, verpt, galdnieks. Tagad darbs ir devalvets, un patiesiba visur ir sagrozita. Kermenim ir vajadzigas kustibas, lai tas butu vesels, bet cilveki ir pasivi un slinki. Pagatnes virietis baudija nevis narkotikas, izklaidi un alkoholu, bet gan atputu no ikdienas darba, tacu, tiklidz fiziskais darbs tiek vienkarsots, prieka no atputas vairs nav. Zagli un paraziti ir nomainijusi stradniekus, amatniekus, raditajus un nesatricinamas parliecibas cilvekus. Vini neko nerazo, bet ir pieskirusi sev tiesibas baudit citu cilveku darba auglus. Ta ir galvena problema! Sos argumentus mineju nevis ka pieradijumu tam, ka jebkura mizantropija man ir svesa, bet gan ka pieradijumu tam, ka man ir pietiekama izpratne ne tikai par cilveku, bet ari par laika novertejumu. Un vispar, verojot gadu tukstosus, ir gruti neizjust nicinajumu pret cilveku rasi, kuras alkatiba un neiecietiba izved arpus visam dabiskajam robezam.

– Jus runajat par lielako dalu cilveku, kas nav nekas, bet ir cilveki, kuriem ir stiprs prats un griba?

– Ja, individi, kuri nemitigi macas. Si intelektuala minoritate rada progresu. Tikai radosiem cilvekiem un pat tad ne visiem ir prieksstats par pilnibu, un tikai viniem tiek dota iespeja tai tuvoties. Panemiet vecu skotu dzejoli. Kurs tagad var saceret vinai lidzvertigu dzejoli? Vai varat pateikt, kapec musdienas ar tas augstajiem tehnologiskajiem sasniegumiem nav iespejams uzbuvet gotisku katedrali, kas parspetu skaistumu, visu dalu proporcionalitati, varenibu, stila nevainojamibu, izsmalcinatu detalu meistaribu. apdare, jebkura no tam, kas celtas feodala laikos. Vai tagad neviens neauz gobelenu, kas maksla butu lidzvertigs to veco gobelenu tonu un tonu kombinacijai, kas izraisa musu apbrinu muzejos? Ka cilveki tajos talajos, tumsajos un manticigajos laikos, kurus iezimeja gara parakums, vareja veikt apbrinojami precizus matematiskos aprekinus – un tas tiesam daudz pasaka. Kadai iztelei jabut, lai konsekventi ieviestu dekorativas detalas, lai pabeigtu, teiksim, frontonu; parzinat kontrforsu un lidojoso kontraforsu sistemu; parstavet visus baznicu un klosteru fasazu vertikala dalijuma elementus, atrast piemerotas figuras notekcaurulu, notekcaurulu, flakonu, arejo un ieksejo kapnu, vartu projektesanai. Tiem, kas projekteja pilis, pilis un baznicas, bija japatur prata daudz informacijas, kas sastaveja no pakapju frontoniem, pasazam, arkveida frizem, jumtu segumiem, vainagiem, starpstavu karnizes, logu ailem, kolonnam, apsidu karnizes un karnisu jostas, cokola, galerijam, torniem, konusveida, rombveida jumti, kupoli, nava, lodzijas, pilastri, skulpturalas kompozicijas, azura restes, vimpergi, medaljoni, stabi, vainagi, kapelas. Un, visbeidzot, ir parsteidzosi, ka laidumu izmeri un konturas, kas savienotas viens ar otru, un visi kopa, tiek apvienoti ar kopejo reljefu! Protams, senatnes un romiesu arhitekturas formu motivi kalpoja par iedvesmas avotu romanikas laika arhitektiem, tacu tas nepadara skaidrojumu pilnigu un izsmelosu, vai ne? Uz so jautajumu nav skaidras atbildes.

«Manuprat, arhitekturas formu pilniba dabiskak harmonizejas ar feodalajam parazam un paradumiem neka ar musu informacijas laikmetu, kas atbilst vienkarsam un plakanam formam.

– Tev taisniba. Ja mes izejam no ta, ka viss lielais dzimst no pretestibas, klust skaidrs… tu palaidi garam, ka tavi senci vareja stradat lidz speku izsikumam arkartigi grutos apstaklos, un tatad klust skaidrs, ka viduslaiku drumais gars ir vairak atbilst to plastisko formu dizenumam, kas to personifice.

– Es redzu, ka tev ir literaras spejas. Es varetu uzrakstit gramatu…

«Mani loti ilgu laiku aizrauj kosmologija,» pamudinaja Belcebuls. «Ar lielu entuziasmu es saku rakstit gramatu ar nosaukumu «Preadamites».

– Kas tas ir?

«Tas ir par pirmajiem cilvekiem uz Zemes, kas dzivoja uz tagad iegremdetas salas ziemelu puslode, bet man truka antropologisku, etnografisku un citu pieradijumu, lai pieraditu, ka cilveces supulis sakotneji atradas polaraja loka.

– Vai iespejams, ka tur bija cilveces dzimtene?

– Es tikai gribeju paradit esosas hipotezes pienemamibas iespeju.

– Kapec ta sala bija zem udens?

– Pirmie cilveki dzivoja loti atseviski. Kaut kas noteikti izraisija vinu emigraciju uz dienvidiem. Celonis bija pludi. Dabiskas vides iznicinasana veicinaja antropoida aktivitates pieaugumu, kura attistibai bija nepieciesams soks, saja gadijuma geologisks. Apstakli Paradize bija ideali, un cilveki, kas tur dzivoja, nezinaja vainu, jo nebija atskiribas starp labo un launo. Vinu kermenis nebija diferencets, un vinu apzina bija gausa un ierobezota, jo visas ta vajadzibas tika apmierinatas Edene.

– Vini pameta Paradizi pec pasa velesanas?

– Bija spiesti. Kopa ar cilvekiem uz dienvidiem migreja dzivnieki un augi. Palicis pasplusma, cilveks uzreiz ieraudzija sev apkart lielas iespejas un visus savus spekus novirzija cinai par varu par citiem cilvekiem un dabu.

– Pastasti man par paradizi.

«Es neko nevaru pateikt par paradizi – es tur neesmu bijis.»

– Kur vins ir uz Zemes vai debesis?

– Neatrodot debesis uz Zemes, cilveki uzskatija, ka tas ir debesis. Herfordas pasaules karte, kas izveidota 18. gadsimta, pierada, ka zemes paradize atrodas uz salas uz austrumiem no Indijas. Taja pasa gadsimta paradijas Gotje de Meca dzejolis, kura vins apraksta zemes paradizi ka nomalu vietu Azija. To ieskauj uguns, un ta vartus sarga brunots engelis. Sikaku aprakstu par celojumu uz paradizi sniedza sers Dzons de Mondevils. Vins devas svetcelojuma uz Austrumiem 1322. gada. Ja ticet vina vardiem, tad Zemes paradize ir augstakais punkts uz Zemes, tik augsts, ka gandriz pieskaras Menesim. Kolumbs mekleja ari Edeni; vins uzskatija, ka tas atrasanas vieta ir sala uz austrumiem no Indijas. Vina laika tika pienemts nepamatots viedoklis, ka Paradize atrodas Venecuela, un vel agrak dazi to novietoja Etiopija, pie Nilas iztekas. Kristiesu legendas jau sen ir noradijusas uz Ceilonu ka Nemirstibas zemes vietu, kas aprakstita 1. Mozus gramata. 14. gadsimta skandinavu saga. Tas stasta par princi Eiriku, kurs kopa ar savu draugu deva solijumu izpetit Zemi, lai atrastu paradizi. Vinu cels veda uz Ceilonas salu. Ceilonas budisti salas centralo kalnu Deva-kutu, kas nozime Dievu virsotne, uzskatija par svetu, un cetras no ta tekosas straumes atbilda Paradizes upem. Senatne vini ticeja, ka Dievs radijis zemes paradizi un iestadijis taja Dzivibas koku, un no turienes iztek struklaka, no kuras iztek visas cetras lielas upes: Ganga, Tigra, Eifrata un Nila. Plutarha senais stasts runa par kadu svetitu salu, tacu taja nav nekadu norazu par tas geografisko atrasanas vietu. Tagad atceresimies keltus, viniem Avalonas sala, kuru vini nekad nebija redzejusi, bija zemes paradize. Deivids Livingstons mekleja Paradizi Centralafrika. Pieci simti gadus pirms Kristus sengrieku dzejnieks Pinders teica: «Ne ar kugi, ne ejot nakti, jus neatradisit burvju celu.» Kristiesu teologi un ebreji nesaskanas ne tikai jautajuma par Edenes atrasanas vietu, vini pauda daudz pretrunigu viedoklu par dazadiem jautajumiem. Tie, kas neticeja paradizei, sekoja Filona alegorijam, vini uzskatija, ka 1. Mozus gramatas stastijumam nav vesturiskas vertibas, jo pati gramata izskaidro garigos motivus.

Sara sprieda, ka tapec vini talu netika. Un tam, ko vina teica, vina piebilda:

– Pat bez precizas informacijas par Paradizi varu teikt vienu – Paradize uz Zemes nevar but. Dzive seit ir tik strauja!

Ta bija vinu desmita iepazisanas diena. Belcebula pievilciga personiba sajusminaja Saras apzinu, vina pievilka vinu, iekaroja vinu, atdevas vinam saldos sapnos un, ka tas parasti notiek, elku virieti, kuram vina gribeja piederet. Pasam Belcebulam vina bija tikai zinkarigs eksemplars, tapec vinu verosana sagadaja baudu. Saja gaisma vinu attiecibas joprojam bija tiras, iekares un viltibu neaptumsotas. Ar retiem iznemumiem vini vakarus pavadija majas sarunajoties, kas bija romantiski, jo notika pie kamina. Ari soreiz tas notika pec vakarinam: kamina prieksa tika novietoti divi erti atputas kresli ta, ka starp tiem bija zems galds, uz kura, ja vini nedzera teju, atradas viskija pudele., Belcebuls deva prieksroku «Single Barel», divas glazes, ledus un kolas. Pilna iespaidu no vakardienas sarunas, Sara to nevilus turpinaja.

– Ko vel jus varat pastastit par paradizi? – vina jautaja, iedzerdama malku viskija un kolas no apalas, gludas glazes ar smagu dibenu. Sara meginaja turet glazi, lai vina vienmer varetu redzet zimolu: Palph Lauren.

«Vai jus domajat, ka mana atmina ir izveidojies vina tels?» Ne. Pastasti man, kapec cilveku piesaista cels?

– Drosi vien tapec, ka vins cer ieraudzit sev ko jaunu un interesantu.

«Bet neatkarigi no ta, cik ilgi cilveks iet talak par redzamo, vins nekad netiks tuvak vietai, kas vinu aptures. Jums personigi patiesa paradize ir pasaule, kuru esat pazaudejis. Magiska bernibas pasaule.

– Un ta cita Paradize, vai tada eksiste?

«Tu to uzzinasi tiesas diena.» So atklasmes dienu es saucu par izcelosanu.

– Ka sis?

«Jusu izpratne tas nav notikums, bet gan naves darba sekas.» Katru mirkli tas iedarbina loti daudz nemierigu dveselu. Kadu dienu ari tu dalisies vinu bailes!

– Pirms ka?

– Tiesas prieksa. Kas zina, kas tevi sagaida – zalie Debesu lauki vai elles darvas un sera apli.

– Bet vai joprojam pastav atskiriba starp zemes paradizi un debesu paradizi?

– Vieniga atskiriba ir lidzeklos un iekartojuma.

– Labi. Jo vairak jautajumu uzdodu, jo mazak saprotu, kas un ka. Ziniet, ja nevarat pateikt taisni, vismaz pamirkskiniet, bet jautajums ir: vai es pec naves redzesu savu mati? Un vispar es gribu zinat, vai dzive sastav no nelaimes gadijumiem vai viss taja ir ieprieks noteikts.

– Vai ta ir nejausiba, ka Rosini gimenes gerboni bija attelota lakstigala, kas sez roze? Turklat izcilais komponists dzimis muziku gimene, kas vadija klejojosu teatra dzivi: vina tevs bija trompetists, un vina mate labi dziedaja. Neparasti cilveki, ka likums, zina par notikumiem, kas vel tikai notiks. Laujiet man pastastit vienu arkartigi divainu, bet patiesu stastu, un jus varat izdarit savus secinajumus. Sis stasts sakas 1951. gada un ir tiesi saistits ar otro Pradas festivalu Baha pieminai. Tas notika Perpignac, senaja Maljorkas karalu pili. Si festivala iedvesmotajs un velak vaditajs bija amerikanu vijolnieks A. Sneiders. Vins ne tikai vadija visus sagatavosanas darbus, bet ari uznemas pavaditaja pienakumus, bet ikgadeja Pragas festivala oficiala amatpersona bija izcilais cellists Pablo Kasals. Un tad vini vinam stasta, ka kads rakstnieks ieradas Prada no Puertoriko kopa ar savu bralameitu, jaunu cellisti, vins velas vinu satikt. Bet Casals bija parak aiznemts un meginaja izvairities no tiksanas, vins atteicas, lidz uzzinaja, ka sis rakstnieks ir tuvs draugs vina mates radiniekiem – Defilho gimenei no Puertoriko, tikai pec tam vins piekrita vinus pienemt. Kad ienaca rakstnieks un vina bralameita, Kasalss ar lielu zinkari paskatijas uz meiteni, kura tobrid bija tikai 14 gadus veca, un teica pie sevis: «Tas nav svesinieks, kas ir atnacis pie manis.» Vins jutas ta, it ka butu ar vinu radniecigs. Apburosa meitene ar tumsam acim un gariem melniem matiem vinu apbura – uz vinu skatoties, vins atcerejas savu mammu un nodomaja, ka vina sava vecuma izskatas tiesi tapat. Pie vina vakara atnaca Martita un vina onkulis. Vins aicinaja vinus palikt vakarinas. Kad vini aizgaja, bija jau nakts. Vini sarunajas pavadija gandriz septinas stundas. Visu so laiku Kasalsu mocija sajuta, kurai vins nevareja rast izskaidrojumu. Ir pagajusi tris gadi. 1954. gada ziema Martitas tevocis vinam rakstija, ka meitene macas Nujorkas Mansas skola pie profesora Leva Rozanova, un jautaja, vai vina varetu ierasties Prada un pamacities no vina. Casals piekrita uznemt vinu par savu studentu. Jau no pirmajam nodarbibam vinu parsteidza vinas reta uznemiba – vina viegli un atri apguva materialu. Turklat vinai bija neparastas valodas prasmes. Laika gaita vina iemacijas runat francu, italu, spanu un kastiliesu valodu, pateicoties pedejai, vina saka vinam palidzet rakstit vestules. Menesiem ejot, vini piekeras viens otram. Kazals neslepa, ka vinu mil, tacu vinu samulsinaja liela vecuma atskiriba – Martai bija 18, vinam 76. Par spiti visam, Martita piekrita klut par vina sievu. Jasaka, ka Casals vinu dievinaja galvenokart tapec, ka redzeja vina savu mati. 1955. gada ziema vins un Martita ieradas Mayachusa, Puertoriko, kur piedzima Casalsa mate. Tur vini izdarija neticamu atklajumu. Izradijas, ka taja pasa maja, kura 1856. gada piedzima vina mate, pec sesdesmit gadiem piedzima Martas mate. maz,

Kamins ir apmeram divus metrus talak, Sara sajut seja uguns karstumu, viegla un patikama kontrasta ar to ir auksta glaze, vina to tur labaja roka, kuru uzlika virsu kreisajai, glazes apaksdala ar malu pieskaras vinas augsstilbam, jo starp tiem ir mazais pirkstins: vinai jusu papezi balstas uz vilnas paklaja miksta samta, aiz muguras ir spilvens – sis kresls ir silta un erta ligzda. Sara ir miera, si sajuta nav tikai sentimentala piekersanas majas komfortam – tas ir ari siltais miers, kas vinu apnem ziemas nakti. Pedejie vardi nevar atstat manu galvu, tajos ir nevis cita cilveka mistiskie pardzivojumi, bet gan vinas pasas, personiska patiesiba, un Sara, kas sajos brizos ir tik kutra un atrauta no visa, kluse. Ko vel vina var darit? Dzive un nave ir divas galejibas; ka tagad izradas, starp tam ir ne tikai bailes, bet ari ceriba, kas mus samierina ar neizbegamo. Vina paskatijas uz kluso Belcebulu, kurs smelas iedvesmu no visdzilakajiem avotiem, un teica sev: «Es diezgan mierigi uzticu savu dzivibu jusu gadiba.»