Чтение онлайн

Vina velreiz paskatijas uz vinu, uztvera gaidoso skatienu un nodrebeja.

Drosi vien vinam nevajadzetu… Man saprata, ka neatkarigi no vina amata tas netrauceja vinam but virietim. Jauns, izskatigs, pievilcigs un pat izskatas ta, ka nabaga raganas sirds sak dauzities ka traka.

Paslepos aiz meitenem, pat nedaudz noliecos, lai nesastaptu vina skatienu. Vina padomaja un uzmanigi novilka cepuri no galvas, lai pat ta nepazib sim pukim acu prieksa.

Bet vini par sim kirzakam tik daudz nestasta! Piemeram, ka vini nepiedod apvainojumus…

No sim domam es gandriz skali ievaidejos un pakeru savu slotu, kas nez kapec nolema, ka Stellai aiz muguras nav pietiekami daudz vietas un man jaatgriezas tur, kur biju ieprieks.

Ja, es ta sapratu. Un sis nepatiksanas vairs nav veltigas, ka medza teikt musu kikimora. Tante, starp citu, izradijas diezgan laba, lai gan ne parak kaitiga. Bet kam tu tagad te sudzesies? Varbut rektors? Tris reizes "ha"! Vai varbut man vajadzetu vinai pastastit, pirms musu kuratore aiziet? Protams, par milestibas burvestibu vini man neglaudis pa galvu, tacu esmu gatavs tikt soditam. Vienkarsi laujiet vinam aizvest mani prom no sejienes!

Es cerigi paskatijos par Stellas plecu, kad rektors beidza savu runu, un sirma vecene, kas mus sagaidija, mudinaja visus doties uz nodarbibam, ka paredzets. Bet pats nekartibu celajs pasmaidija un pieklajigi kaut ko sarunaja ar musu kuratoru. Vina saprotosi pamaja ar galvu un vinam uzsmaidija.

Ko vini tur apspriez? Varbut es?

Es gribeju novilkt cimdus un, sekojot vecam bernibas paradumam, sakost nagus.

Cilveki saka lenam izklist. Meitenes pagriezas un parsteigtas skatijas uz manu metienu.

– Ko tu dari?

– Ja vini tagad runa par mani? – es izspragu.

Stella skeptiski pasmaidija:

– Zini, Matilda, varbut es tagad pateiksu kaut ko banalu, bet tev tas jazina: ne viss pasaule griezas ap tevi.

es nosnacu. Tas ir saprotams ari bez vinas. Bet es pats esmu labs: es izplapajos, nedomajot. Tomer vinas vardi mani nedaudz nomierinaja. Patiesam, viniem ir par ko apspriest pat bez manis, un man joprojam ir laiks runat ar kuratoru.

Pabeidzusi sarunu ar rektori, vina pienaca pie mums, un mes beidzot devamies registreties kopmitne. Si iemesla del vini pat atlaida mus no pirmas lekcijas.

Un, ja pirms tam es domaju, ka viss nevar but sliktaks, es atri sapratu, ka var! Ka vins vareja! Un tikai lepna doma "Es esmu ragana!" nelava man sabrukt un pilniba zaudet sirdi.

Sakuma es meginaju runat ar kuratoru un izskaidrot situaciju. Bet vai nu es kaut ka nepareizi to izskaidroju, vai ari vina parprata, jo vienkarsi uzsita man pa galvu ka mammai, pasmaidija un teica:

"Tildocka, tu esi ragana, ir pedejais laiks tev izaugt." Un rektors… Tatad vins ir pukis! par ko jus uztraucaties?

– Un ja vins ir pukis?! Tas padara to vel sliktaku!

Sieviete samiedza acis un uzmeta man novertejosu skatienu.

– Tatad tu nokaveji so lekciju. Nu bus nodarbiba tev. Un nakotnei: nepalaidiet garam nodarbibas!

– Kads tam sakars ar…

– Visi! Laika ir maz. Man vel ir laiks jus registreties un atgriezties akademija pirms pusdienam. Cau! Treneris! Nac surp! – vina uzkliedza musu soferim un pamaja ar roku.

Izmisigi domaju: kadu lekciju es nokaveju un ka tas attiecas uz pukiem?

– Meitenes, panemsim savas mantas. Pagalma garu te tikpat ka nav. Nav neviena, kas palidzetu.

– Kapec ne?! – Stella bija sasutusi.

Un es vinu loti labi sapratu. Vairaku koferu ienesana torni nezinama stava joprojam ir prieks. Turklat vina savaca visvairak lupatu no visam.

– Vai mums neviens nepalidzes? – Kasandra neizpratne vinu atbalstija, verodama, ka kucieris izliek vinas koferus, kas bija piepilditi ar gramatam.

Seit katastrofas merogs ir daudz lielaks neka Stellai – sie koferi sver ka laukakmeni. Man bija neapdomiba palidzet vinai vienu no tiem nodot kucierim iekrausanas laika. Un ari mani koferi ar daudziem zalu flakoniem nav pukaini.

"Ne," kurators lidzjutigi paskatijas uz mums.

Mes bezpalidzigi skatijamies apkart un es peksni ieraudziju pazistamu augstpratigu seju.

– Duglass? – Es biju parsteigts.

– Matilde! – Vins launi pasmineja, tuvojoties. – Tas ir tas, ko tavs tetis tik neatlaidigi slepj…

"Es tevi nesaprotu," es paraustiju plecus.

– Nu, ka ar to? Neviens isti nezinaja, kur tu macies, un tad notika sis pagrieziens.

"Es nesaprotu, ko tu ar to doma," es atkal izskatijos pec mulkes.

Bet tas neizdevas labi. Mans tevs neglaudis man pa galvu par sadu atmaskosanu. Vispar vins periodiski piedraud mani atstat bez pura, ja kads uzzinas, ka esmu ragana. Tagad, skiet, draudi tiek realizeti, jo sis augstpratigais titars, kas tantei tik loti patika, noteikti nekluses.

"Nu, labi," puisis iesmejas, skatoties uz mani augsa un leja.

– Jaunekli, vai jus veletos pasveicinaties? – kuratore samiedza acis.

– PAR! Protams, ka gribu! Piedod man par manu nepieklajibu,” un puisis, paslepis lupu kaktinos ironisku smaidu, paklanijas mums. – Duglass van Duzs.

Ka es gribeju vinam tagad iesist ar kaut ko smagu…

– Tatad, varbut varat palidzet mums nest musu koferus? – musu blondine uzmeta vinam acis. – Starp citu, mani sauc Stella.

"Viss bus atkarigs no ta, vai Matilda man par to pajautas," vins nekaunigi pasmineja.

Kas par stulbi. Vins bija aizvainots, ka es vinam devu savu laulibu. Bet es diezgan pieklajigi runaju ar vinu savu vecaku maja. Vismaz es to nesutiju, lai gan loti gribeju. Un tagad vins drosi vien atcerejas musu toreizejo dialogu.

– Matilda, prece mani.

– Duglas, esmu glaimots par tavu ierosinajumu, tacu es vel netaisos preceties, neskatoties uz to, ko par to doma mani vecaki. Man ir dazadi uzskati par dzivi.

Puisa skatiens kluva auksts:

– Citi uzskati? Cik interesanti…” vins iesmejas. – Kapec tad tavs tevs runaja ar manejo? – neizpratne paraustiju plecus. Vairak neka vienu reizi es teicu tevam, lai vins nemekle man serkocinu, bet tas nebija lietderigi. "Bet es otrreiz neierosinasu," puisis peksni samiedza acis.