Чтение онлайн

– Uzmanibu ludzu! – Alai skali iesaucas. – Mums ir jauna meitene: ragana Matilda.

Es negaidiju, ka cirtainais virietis nolems mani sadi iepazistinat ar visiem, un es biju nedaudz samulsis. Vina klusi iedunkaja vinam sanos ar elkoni un no lupu kaktina nosnaca:

– Ko tu dari?

– Es esmu prieksnieks. Man ir pienakums jus iepazistinat ar komandu,” Alai pasmineja.

Tikmer vini jau verigi skatijas uz mani.

– Tikai Matilde? – Viena no meitenu trijotnes, neparprotami aristokrate, sezot bliva puisu loka, ironiski pacela uzaci.

"Matilda van Klifa," es pasmaidiju sava seja.

Tagad sai brunmatainajai sievietei ir divas izliektas uzacis:

– Oho. Un kur skatijas tavi vecaki?

– Kads maniem vecakiem ar to sakars?

Es jau sapratu, uz ko vina brauc, un tas mani uzjautrinaja. Nu labi, vecaka paaudze, bet jauniesu vidu uzskati nebut nav tik ortodoksali. Un nemaz nerunajot par to, ka raganu speks atskiras no burvju speka, un par to nevar vienkarsi aizmirst, ja to neattistisi, tas tomer atradis izeju, un viss var notikt.

– Nu, protams, vini palaida tevi macities pie raganam! – vina paredzami iesaucas.

– Ko, vai vajadzeja apciemot vilkacus? – uzmetu parsteigtu seju.

"Mums vajadzeja tevi ieslegt majas un apprecet ar pirmo cilveku, kurs tevi panems," draudzeni atbalstija brunete ar nedaudz izspiedusam acim, kas bija parak plasi izvietotas. Vina atstaja nepatikamu iespaidu: zivs ir zivs.

"Tas ir divaini, ka toposa burve man to stasta." Ieverojot so logiku, jums ari nevajadzeja attistit davanu, bet gan mierigi appreceties.

Brunete sasutusi saka elsties pec gaisa, tagad izskatoties pec krasta izmestas zivs.

"Atskiriba no jums, mums preceties nav problema," melanholiski sacija tresa draudzene, vel viena brunmataina sieviete ar nesamerigi lielu degunu, skatoties uz saviem nagiem.

– Kurs teica, ka man tads uzdevums ir prieksa? – es uzjautrinajos. "Es nesteidzos." Manas prasibas pret nakamo viru ir parak augstas. Ne visi var lidzinaties.

"Sakiet man, ka tikai puki ir jusu cienigi," brunmataina meitene iesmejas.

"Tas ir tas, kuru es neuzskatu par idealu," es paraustiju plecus.

Si trijotne nekada gadijuma nedrikst izradit apmulsumu. Turklat puisi uzmanigi vero musu stridu.

Pirma diena jauna vieta sakas jautri. Tu neko nevari pateikt.

– Un kuru jaunais lietpratejs uzskata par idealu? – dzirdeju sev aiz muguras pazistamu ironisku balsi un garigi izkritu cauri zemei un uzkaisiju sev uz galvas smiltis.

Vai vel labak, mals.

Es pagriezos un ieraudziju rektoru kompanija ar jaunu, platiem pleciem virieti ar tumsiem matiem. Sasmalcinatie, bet patikamie sejas vaibsti atklaja vinu ka vilkaci, un tas bija loti parsteidzosi – vilkaci ir arkartigi reti viesi cilveku zemes.

"Nac, lietpratejs, dalieties ar mums savas gaumes izvele," brunete atkartoja jautajumu, neslepjot savu izsmieklu.

Es samiedzu acis. Atskaneja klusi meitenigi smiekli. Kads zvinains nelietis! Bet tagad vins ir rektors, nevis vienkarss nekaunigs virs no kroga, un tapec es savedu kopa.

Vina nolaida acis, izlikdamies apmulsums, un uzmeta vel vienu petosu skatienu uz vilkaci – interesanti! Es tos redzeju tikai paris reizes, un tad no talienes. Skaists virietis, lai neteiktu vairak. Interesanti, kas vins ir un ko vins seit dara? Un kapec rektora acis tik loti sasaurinajas?

Es atjedzos un saku murgot:

– Ludzu, atvainojiet, skiet, ka esmu nokavejis stundas sakumu. "Un es jau gribeju ielist pie rakstamgalda blakus Alai un vina draugiem, kuri aicinosi vicinaja man rokas, bet tomer nevareju pretoties un ar nevainigu skatienu teicu: "Nepieversiet uzmanibu velmem: vini vispar nav nekada sakara ar tevi vai pukiem.” un metas uz vietu, kas vinai patika.

Vilkacis divaini nomurminaja, bet es neatskatijos. Vina apsedas ar taisnu muguru un skatijas uz prieksu. Kurs teica, ka man jabut neredzamai?

Es gribeju uzsist ar pieri pret rakstamgaldu.

Tikmer rektors un vilkacis piegaja pie kanceles. Visa maza sieviesu dala no grupas aiztureja elpu, uzskatot skaistos viriesus tikai par skolotajiem. Eh, kapec es sodien pirmo reizi neredzeju rektoru? Es tagad sedetu svetlaimiga nezina par vina personibu un, iespejams, ari sapnaini nopusos. Un tagad mums ir jaatdarina vide un jadoma, ka vinam iedot izsledzosu dziru.

Rektors ar sarauktu skatienu paskatijas apkart klatesosajiem, turedams to pie manis vel sekundi:

"Esmu priecigs velreiz sveikt visus burvju akademija." Es veletos jus iepazistinat ar meistaru Sebastianu er Riteru. Vins aizvietos meistaru van Susu.

– Meistars er Riters pie mums macis arstniecibas augus? – brunmataina sieviete, kas ar mani runaja, pirma parsteigta jautaja.

– Tiesi ta. Tici man, meistars loti labi parzina prieksmetu un vares daudz ko iemacit. ES tevi netraucesu. Esi aiznemts,” un atri pameta auditoriju, pirms vinam tika uzdoti vel kadi jautajumi.

Piekriteji apklusa, nezinadami, ko sagaidit no divaina zalaugu petnieka. Es varetu vinu viegli iedomaties ka kaujas apmacibas vai arkartejos gadijumos runologijas skolotaju, bet herbalism…

Vina pakratija galvu, izdzenot apsestibu, kura meistars Riters ka bezrupiga ganite cepurite, gataviba aulo ar grozu pa laukiem un plavam un maigi ieliek taja zali.

Es, protams, sapratu, ka zalites nav ta vaktas, pareizak sakot, neviens ar debilu sejas izteiksmi neleka, bet iztele ir tada iztele. Pec ta, ka piekriteji skatijas viens uz otru, sapratu, ka neesmu vieniga, kas iedomajusies ko lidzigu.

Meistars paskatijas uz mums lidzjutigi, un vina acu dzilumos pazibeja kaut kas, kas lika man uzmanities.

– Es priecajos sveikt jus si semestra pirmaja nodarbiba. “Vins nolika mapi uz lejas un nostajas mums prieksa, rokas aiz muguras. – Es neprasisu no jums neiespejamo, bet es jums jautasu stingri par kursa programmu, tapec es ludzu jus uztvert so temu nopietni. Garsaugu parzinasana var glabt jusu dzivibu vai padarit to vieglaku nakotne. Tici man, es zinu, par ko runaju. Es domaju, ka meistars van Suss jums jau ir noradijis, ka so temu nevajadzetu novertet par zemu. – Vins jegpilni apstajas, skaidri domadams, ka, ja ne, tad vins so patiesibu stingri iesitis mums galvas. Un es vinam ticeju. – Tagad iepazisimies. – Vins staveja pie kanceles un iznema no mapes piekriteju sarakstu: – Andzelija van Dinga. – Ta pati brunmataina sieviete piecelas kajas un mili uzsmaidija skolotajai. Vins paskatijas uz vinu un pamaja: "Iesedies." Jums nav jacelas, vienkarsi paceliet roku.