Чтение онлайн

Suns piecelas kajas, notrausas un luncinaja asti, noradot, ka ir gatavs doties cela.

Pec tumsas, vesas majas plava skita neciesami saulaina. Vasilijs skatijas no vina rokas, skieledams un iztelojas, ka tas viss varetu izskatities, ja tur uzceltu setu un iztiritu ezeru, uzzimetu zimes un izdailotu avotu…

– Cik ilgi tu seit dzivo? – vins jautaja.

"Ja, divas ziemas," atbildeja Marjasa.

Vina gaja vinai blakus, un skita, ka saule lika vinas rudajiem matiem uznemt baltas liesmas. Un Mudriks gaja nedaudz aiz muguras, klibodams, tik kluss, it ka vina nemaz nebutu.

– Un jus pats seit visu uzbuvejat?

"Vini tikko uzcela zogu kalna, bet budinas tur bija agrak." Si ir slikta vieta: dazreiz cilveki saslims, dazreiz mazas govis aizklist meza un neiznaks, vai ari lauki parstaj dzemdet. Ta cilveki devas prom uz visam pusem, ciems bija tukss. Labaka vieta launajiem gariem un visa veida necilvekiem.

– Un burvis, izradas, nav launs? Kas tur bija?

– Vins ir no cilveka, nevis meza asinim! Un tur bija lauki, bet neviens jau sen nebija arejis un sejis.

"Lai mes varetu set," Vasilijs domigi nomurminaja.

Vilks, priecajoties par telpu, metas talu uz prieksu, un tagad vins ir atgriezies, troksnaini metas garam un metas uz turieni, kur ganijas govis. Vina miza atskaneja. Vasilijs pagriezas un sauca, bet kur vins bija? Suns, ejot apkart ganampulkam, saka raudat – tomer turejas mala. Gans vinu aizdzina.

Govis flegmatiski parlukoja zali. Sajas vietas vini, iespejams, redzeja radibas, un, kas viniem bija sliktak, bija tas, ka viniem bija runt suns. Bet, kamer Vasilijs skatijas uz ganampulku un mezu, vins pamanija ko citu.

Pa vecenes majas logu izlidoja varna. Turoties zemu, vina pagriezas pret malu, pie pirmajam eglem pacelas augstuma un driz vien pazuda no redzesloka.

Bet vins vienkarsi bija tur un neredzeja un nedzirdeja nevienu varnu. Varbut vina ieradas velak?

– Bogdans! – Marjasa dusmigi kliedza, pieliekot plaukstas pie mutes. – Neuzdrosinies izmantot patagu!

Un vina klusak, dusmigak piebilda:

– Ak, necilveks! Es aiziesu pie vina vai kaut ka ta…

Gans, izmisigi veledamies aizdzit Vilku, nocirta patagu zeme, un suns rucas atleca atpakal un meginaja ar zobiem satvert galu.

– Ko tad es daru? – gans nozelojami atbildeja. – Nem savu zveru!

– Vilks! – Vasilijs iesaucas. – Man!

Suns negribigi klausijas. Vins aizgaja, joprojam kurnedams un skibi skatidamies uz patagu, tad devas pie saimnieka, arvien vairak paatrinot gaitu. Vins jautri gaja prom, acis mirdzeja, it ka vins nebutu izdarijis neko sliktu.

– Nekaunigs! – Vasilijs pakratija ar pirkstu.
– Kapec tu biede govis? Netalu!

Vilks atlaida ausis, bet drizak izradisanas pec – vins zinaja, ka vini nekad nav nopietni dusmigi uz vinu – un riksoja vinam pie kajam.

Viniem vajadzeja iet pa labi, uz ciematu, bet nez kapec Marjasa devas taisni, uz ezeru. Varbut kadai zivij? Tur tikls joprojam karajas vinam uz pleca.

It ka sajutusi neizteiktu jautajumu, vina pagriezas.

"Tu, Vasja, doma, ka tas viss ir sapnis," vina teica ar mirdzosam acim, "tikai mes jums paradisim, ka viss ir pa istam." Sapna jus varat redzet tikai to, par ko zinat vismaz nedaudz, un tas, ko nezinat, neparadisies. Vai tu zini, kas ir tie lozniki?

Vasilijs paraustija plecus.

– Vai ir kadi kukaini? – vins meginaja uzminet.

– Ka vini izskatas, jusuprat? – Marjasa turpinaja spiest.

– Ka lai es zinu? Nu lai ir sesas kepas. Sparni. Vini lido bara. Vai varbut vini skrien pa udeni bez sparniem.

"Tas ir jauki," vina apmierinati teica un pavilka vinu aiz rokas, lai vins iet atrak. – Ejam uz!

Ari vinogulaji izradijas mazi velnini, tikai kazoks bija zals, izskatijas pec sunam vai isas zidainas zales. Tas ir biezaks uz muguras un galotnem, un kepas un vederi ir gandriz pilnigi tuksi un balti. Sakerusies ar astem un pirkstiem, vini supojas karklu biezoknos ka siki pertiki, cikstot un smejoties. Vinu smaidi bija plati, no auss lidz ausij, ar smalkiem zobiem, un vinu deguns bija gars.

Pamanijusi Vilku, vini tudal saka vinu kircinat, nolaidas un tudal lidoja augsup pa tievajiem vinogulajiem, izbaza meli, veidojot grimases. Vilks, aizraujoties sasutuma, auloja, dazbrid gandriz ar puski sagrabdams kadam asti, bet klugas izradijas veiklakas.

"Nu, es varetu viegli sapnot par velniem," Vasilijs spitigi sacija. – Es neesmu parliecinats.

– Vai tiesam? – Marjasa sarauca pieri, uzliekot rokas uz gurniem. – Vai esat dzirdejusi par udenszalem un naram?

– Pf-f, vel berniba. Kurs gan par viniem nav dzirdejis? Si ir sieviete, hmm, izgerbusies lidz viduklim, un vinai no jostasvietas uz leju ir zivs aste.

"Labi," sacija Marjasa un, pagriezusies pret udeni, sauca: "Udens masas!" Paradit sevi!

Mudriks ari pienaca tuvak, nostajas vinam blakus, nosnaca un ar pirkstu noslaucija degunu.

Sakuma Vasilijam skita, ka nekas nenotiks. Bet tumsais udens, gandriz pilniba parklats ar balganiem pilu plankumiem, triceja, gaja rinkos, un virs virsmas paradijas tris sejas.

Udenszales bija balas, gandriz zilas, ar zilam lupam un melnam acim. Viena ir blonda, otra sarkana, bet tresajai mati ir melni ka kraukla sparnam. Slapji skipsnas pielipa pie vaigiem, cuskejas par pleciem, tajos zaloja pile, un tajos bija sapinusas kritusas lapas. Noslikusas sievietes, ka ir noslikusas sievietes, nav nekas dzivs, vinas tikai mirkskina. Un ne biezi.

– Vai atvedat mums cieminus? – jautaja blondine.

"Vai tas nav tas pats puisis, kurs, ka saka, norava Bannika bardu?" – rudmate jautaja, tikko manami pasmaididama no miruso lupu malas.

Tresais kluseja, tikai skatijas.

– Es to atnesu, bet es tev to nedosu! – teica Marjasa. – Un vins nav viesis, bet tagad ari musejais, vinu sauc par Vasiliju. Un si, Vasja, ir udenszale: Snezana, Cernava un Jasna.

Un vina paskaidroja mirusajam meitenem:

"Musu Vasilijs ir no talam zemem, vins nekad nav redzejis tadus brinumus, tapec vins doma, ka sapni redz musu Perlovku." Vins saka, ka udenszalem ir zivju astes. Vai jus iznaksit pie mums, masas?

– Varbut labak, ja vins nak pie mums? – rudmate ierosinaja un pastiepa roku no udens, tievu, gandriz caurspidigu, ar tumsu venu tiklu, nomelnusiem nagiem.

"Ne, paldies, es nevelos saslimt ar infekciju," Vasilijs atteica.

Vins atkal kluva sarugtinats. Nebutu tadas normalas naras, kuram vispirms pieverstu uzmanibu krutis, tapec jus nevarat atraut no tam acis. Novietojiet vienu no tiem uz zariem, viriesi skries skatities. Bet ne, tie ir dazi mirusie, tapec izveidojiet pasaku rezervi seit…