Чтение онлайн

Seit vini gandriz nonaca pie sitieniem. Dazi kliedza: “Dels, dels!”, dazi kliedza: “Mainoties!”, un, kamer Vasilijs skatijas uz visu so negodu, vins nepamanija, ka zivtina uzkapa uz nojumes un no turienes uzmeta vinam uz galvas lipigas varpinas.

Vins izbrauca ar pirkstiem caur matiem un dusmigi paskatijas uz augsu. Tur tikai nagi klabeja pa koku un atskaneja smiekli, lidzigi ka keksisot. Nesapratigi, ko no viniem nemt.

Garam aizlidoja vel viens truls, tacu tas bija temets nevis pret Vasiliju, bet gan augstak. No tuvaka jumta ar aizsmakusu naudesanu pacelas varna un aizlidoja.

Beidzot Tihomirs, budams dedzigs, gandriz salauza katlu, un laudis negribigi, bet apklusa, klausijas.

"Ta nav viegla lieta," iesaka vaditajs. "Es baidos, ka Kazimirs mus nepametis." Ja vins iznicinas Borisu un iegus karalvalsti, kapec mes vinam busim vajadzigi?

– Kas tad ir FAQ? – naca no pirts. – Mes vinam neesam skerslis, mes esam pasi!

– Var, bet Velimudrs joprojam ir likumigais mantinieks, lai ari kads vins butu. Citadi nevar. Pagaidam Kazimiram izdevas panakt, ka vins tiek izraidits, un tad varbut pat to… Lai butu drosiba.

Vins noputas.

"Un ko si melna cuska nodaris man un manai Marjasai, es nezinu, bet es vienkarsi jutu, ka tas mums nenaks par labu." Varbut, kamer Boriss ir dzivs, vini mus neaiztiks, bet pec… Es zinu, es esmu vaditajs tikai jusu vardos, jus visi dzivojat ar pratu, bet es vienalga daritu, ka saka Vasilijs. Kazimiru loti saniknosim, varbut sagadasim nepatiksanas, bet ir ceriba, ka Boriss sapratis savu kludu. Vins redzes, ka mes neesam launi un neveiksminieki, bet Kazimirs ir radijis melus veltigi. Vai nu mes iegusim brivibu sada veida, vai, es baidos, mes neredzesim ne brivibu, ne dzivibu.

"Mums nerup cilveku lietas!" – teica viens no puisiem, pieceloties un uzkapjot uz nagiem. – Ja, vismaz partrauciet viens otru, mums viss ir vienads. Tas ir jusu problemas, nevis musu.

"Labi, ja tas ta ir, tad jus varetu ari nekludities," Tihomirs drumi sacija. – Ja vins nogalina Velimudru no pasaules, tad viniem nevajadzetu runat par tevi. Vins visu sakartos klusi, neviens neuzzinas, nebus kam teikt patiesibu, ja peksni tiks atrasts kads, kurs ir izsalcis pec patiesibas.

Vins noputas un pamaja ar galvu. Vins atbalstija kreiso roku uz saniem un ar labo saskrapeja pakausi.

"Ja, un si magija noteikti smelas speku no vina." Varbut vinam ir vieglak par mums izlemt, neka mus apburt un paturet robezas. Tapec piekritu Vasilijam: vai nu tagad rikosimies pret Kazimiru, vai ari bus par velu, un tad neko nevaresim izdarit. Musu kaimini seit ir pieradusi nejaukties, un, ja ar mums kaut kas notiks, neviens to nepamanis.

Visi apklusa un apmulsa. Kads ari kasija galvu, kads cuksteja.

"Nu, dariet to, ja velaties," sacija vectevs ar bardu no kukuruzas varpam, pieceloties. – Es domaju, mans bizness ir mazs. Nu es iesu.

Vins aizgaja, un ar vinu aizbega tris cilveki – sapinusies mati, rotati ar ziediem, zali krekli. Vini ir tikpat gari ka berni, bet vinu sejas nav berniskigi, vinu acis ir lielas, caurspidigas, uzacu nav vispar, lupas ir krunkainas un tievas.

"Vini baidijas no manis, cienija mani, bet seit ir biezi uzdotie jautajumi, vai visi raus mani aiz bardas?" – banniks kliedza. – Negribi! Es nedarisu! Vienkarsi noradi kadam, es vinu applaucesu!

Un vins aizcirta durvis. Pirts saka spraksket un, skiet, nedaudz sasveras.

"Ta ir taisniba," vel tris piekrita, saraucot pieri ragainas pieres. – Lai uz mums skatas un nirgajas, mes tam nepiekritam. Mes neiejauksimies un nevienam sevi neizradisim.

– Ee-e! – Vina izstaipijas, pieceloties no bluka, vai nu sieviete, vai meitene ar putna kajam. Seja ir izstiepta uz prieksu, viss iegremdets deguna, uz pieres ir kazas ragi, un no zilas lakata apaksas iznira pelekas, izspurusas bizes. – Es esmu parak slinks! es iesu gulet.

Vini visi piecelas un devas prom pa vienam, pa diviem, izdomajot vienkarsus attaisnojumus: tiem, kam nav laika, tiem, kam nav speka, tiem, kas neiet pie cilvekiem, un tiem, kam sap kauli. Pedejie izgaja puisi, specigi, platiem pleciem.

"Nu, labi," viens negribigi teica, ar nagiem raustidams zemi. – Ja jums ir vajadziga palidziba kada vienkarsa jautajuma, zvaniet man vai ka.

"Preteja gadijuma jus pats tiksit gala," kads cits puisis ierunajas un iedunkaja draugu ar plecu.

Vini abi pasmejas un aizgaja. Pa celam vini nobiedeja seskus un nopluka saulespuki.

Vasilijs neizpratne paskatijas apkart. Pie vina palika tikai Marjasa, Tihomirs un Mudriks, ka ari puscilts ar kaka usam. Un ari Vilks. Vins patveras ena zem nojumes un, pamanijis saimnieka skatienu, luncinaja asti, bet cik noderigs ir suns?

"Ta ir laba lieta," sacija usainais virs un piegaja klat, jocigi solodams ar nagiem, it ka vins lektu uz katra sola. – Labi! Lai cilveki nak. Un vai mes ielaidisim bernus?

Vins lekaja apkart, kails, ar vederu, petot Vasiliju no visam pusem. Vasilijs pagriezas un ar aizdomam sacija:

"Varbut mes vinus ielaidisim kopa ar berniem." Bet jus tos nevarat est, saproti?

Usainais virs pat sasutis iekliedzas un vicinaja vilnas rokas:

– Ka var, ka var! Ja, es nemaz neprasu sev, bet tevocim Molcanam.

"Es redzu," Vasilijs pamaja. – Un kas vins ir, tavs onkulis? Ogre?

– E-un-un! – usainais sadusmojas. Acis iemirdzejas zala krasa, kaka usas sarijas, kuskis pakausi piecelas kajas. – Vins ir braunijs! Dzivojam, nevienam launu nenodarijam, palidzejam saviem saimniekiem. Puisis stastija berniem pasakas, dziedaja dziesmas, un mums bija jaiekrit melnas cuskas Kazimira skavas!

Vasilijs notupas, lai usainais nepaceltu galvu. Un visas dusmas jau bija pargajusas, vins paklanijas un nolaida rokas.

"Es esmu tas, kuru piekera," vins noputas un paraustija plecus. – Mana vaina, mana. Izgaju ara vistas dzenat – ak, labi, jautri, troksnaini! Peksni ena parklaj pusi debess, un peleka puce ka akmens nokrit baltas dienas vidu. Vina mani apkera un nesa, bet puisis drosi vien vareja sedet maja, bet tikai devas uz Perlovku pec manis. Vins ir laipns cilveks, vins ir laipns, bet seit vinam ir skumji. Mes nevienam seit neesam vajadzigi, ak, nevienam…

Vins skumji auroja.

"Ja, es jums jau teicu," Tihomirs nomurminaja un nomurminaja, "viniem vajadzetu nakt dzivot pie mums!"