Чтение онлайн

"Tatad jums nav ne bernu, ne vistu," usainais virs uzreiz nomierinajas, bet nekavejoties saka vaimanat: "Mes esam nozelojami, nabagi, nevienam nederigi!" Ak, neviens!

"Tas ir," Vasilijs ieteica. – Es domaju, ka mes varetu uzcelt viesnicu… krodzinu, vai ka jus domajat?

– Viesu maja? – puscilveks atcirta.

– Nu, kopuma ta ir vieta, kur cilveki apstasies. Ed, dzer, naksno… It ipasi, ja organizejam nakts ekskursijas uz laukiem. Tur var ielikt ari vistu kuti: brokastis savi ekoprodukti, olu kultenis un spekis…

– Gribi! Gribi! – puscilveks uzleca, bet Vasilija drosinatajs jau bija izzuvis.

Vins ilgojoties skatijas uz celu – gravjiem un rievas. Vins paversa skatienu uz sabrukusajam majam un noputas. Peleciba, netiriba, postijumi. Butu stradnieku komanda, bet kur vinus dabut?

Vasilijs piegaja pie balka, apsedas, atspiedis elkonus uz celiem, ielaida seju rokas un kluva skumjs. Varbut sada veida nav cela atpakal uz majam. Ko tad vel varam darit?

"Neesiet mulkis, Vasenka," sacija Marjasa, apsezoties vinai blakus. – Vienkarsi saki, runa ar katru atseviski. Es domaju, ka ikvienam ir kads lolots sapnis. Vai nevarat saprast, ka to parverst par kaut ko noderigu?

"Un ta ir taisniba," piekrita Tihomirs. – Nu, ja tev vajag koku, man skiet, ka ar goblinu esmu isos sakaros, vins ciena manu medu. "Ja vien mana nesapratiga meita," vins turpinaja, pacelot balsi un izteiksmigi paskatidamies uz Marjasu, "neiztulkotu so labo lietu, kamer es neskatijos!"

Marjasa snaca.

"Ejam uz prieksu un piesaistisim Grisku, no vina naks vismaz viena laba lieta," pabeidza prieksnieks. – Un, lai saktu, Vasilij, es tev ieteiktu sakt ar tevoci Dobrjaku. Kadu iemeslu del vins seit neieradas, bet daudzi cilveki klausas vina vardu. Ja tu vinu parliecinasi, varbut viss uzlabosies.

– Un tu, tet, vai tu mums nepalidzesi? – Marjasa sasutusi teica.

"Ta es esmu," prieksnieks saskrapeja galvu. "Jus zinat, ka mes ar Dobrjaku ne parak labi saprotamies." Ja tikai manas palidzibas del viss nebutu izverties sliktak. Nu Vasilijs prot labi runat, ceru, ka tiks gala. Un, ja kaut kas notiek, zvaniet man.

– Ko – ja ko? – Vasilijs noskaidroja.

"Ja labais cilveks ir loti dusmigs," paskaidroja Tihomirs.

Seit vins atri atvadijas un aizgaja, atsaucoties uz biznesu – un kada vinam varetu but darisana saja tuksnesi?

"Bet mes varam vispirms aiziet pie mana onkula…" usainais virietis iepriecinosi ierosinaja. Acimredzot vins ari nesteidzas tikties ar Dobrjaku.

Vasilijs nepavisam nejutas par sevi parliecinats, bet vini skatijas uz vinu ar tadu ceribu – gan sis puscilveks, gan Marjasa, gan klusais Mudriks…

"Nu, iesim, vai ne?" vins apnemigi sacija, pieceloties no balka, iztaisnojot plecus un uzmetot svarigu seju. – Tagad mes izlemsim.

Saule bija silta. Var teikt, ka bija pat karsti. Cels stipri smarzoja pec nezalem, ciets, karstuma izkaltis, un maja smarzoja pec mitruma. Gar sienu un uz apaksejiem balkiem bija zalas sunas.

Bite ducinaja, laiski lidojot garam. Kaut kur netalu zosis kikinaja. Vilks pacela ausi, klausijas, bet nolema nekur neiet un atkal aizvera acis. Vins guleja uz zemes, saule, paklaujot savu puteklaino pusi stariem.

Vasilijs sedeja uz apgaztas saplaisajusas siles, noliecies uz prieksu. Maryasa staveja vinam blakus un iznema no vina matiem izturigas zales gruzus, kas bija izkaisiti ar priezu skujam. Seit bija ari Mudriks, kurs pa logu veroja, kas notiek maja.

"Redziet, si man ir jauna nisa," Vasilijs viniem paskaidroja, izplesot rokas. – Parasti reklamdevejiem ir baze, veicinasanas strategija, bet te…

Vins noputas, censoties nekusteties.

"Tu esi gudra, Vasja," Maryasa teica ar parliecibu un svieda izvilkto varpu mala. – Kapec jus nevarat atrast pieeju viniem?

Maja atskaneja skals troksnis.

"Mums ir jadoma," sacija Vasilijs. – Hei, nekavejies… Padomajiet, kadus piedavajumus es viniem varu piedavat.

– Vai man atnest davanas? – Mudriks noskaidroja.

– Uzziniet, kadi ieguvumi viniem ir. So pieeju no reklamas viedokla, redziet, var pielietot daudzas vietas. Pirmkart, tu apzini savas vajadzibas, tad doma, ka tas apmierinat…

Maja atkal kaut kas dardeja, kam sekoja izbiedets kliedziens.

– But dusmigam, – Mudriks sacija, skatidamies pa logu. – Ak, tas ir daudz dusmu. Dusmigs.

Un vins veikli izvairijas, un pa logu izlidoja koka bloda, uzsvilpa virsu Vasilijam, ar rukonu nokrita uz cela un, nedaudz ripinajies, apstajas.

Vasilijs atkal noputas.

Vini joprojam devas nevis pie tevoca Dobrjaka, nevis pie ta, kurs parversas par laci, bet gan pie braunija Molcana. Puscilts – Khokhlik, vins iepazistinaja ar sevi pa celam – ludza vinu paskatities seit. Tatad, vins teica, puisis priecasies, ja apsolisi vinam maju, un ar viesiem…

Bet Vasilijs kaut ko saprata no prieka un bija gatavs deret, ka ta nebija vina.

Durvis atveras, un Khohliks izleca ara, viss izspuris, mati stavus stavus. Paskatijies apkart, vins pamanija blodu un auloja pret to – uz saniem, uz saniem.

"Nu ja…" sacija Vasilijs. – Suda strategija. Eh, zel, ka esmu pavisam cita profila… Tatad, reiz lasiju, ka ievest klientu pirksanas transa, kaut es varetu atcereties…

– Raganiba? – Khokhlik ar cienu un bailem jautaja un kustinaja kaka usas, piespiezot blodu pie krutim.

– Komercija! Pagaidiet, nenositiet to. Tatad, tas nozime… Sasodits, nav ko pierakstit. Isak sakot, mes analizejam merkauditoriju. Mes petam vinas vajadzibas un problemas, vai ne? Izcelam pirceja sapes…

"Tikai puisim sapeja muguras lejasdala," sacija Khokhlik. – Oho, ka sapeja!

– Vai tu, Vasja, rakstat uz pankukam dienvidu regionos? – Marjasa uzmanigi jautaja. – Ne uz berza mizas?

Vasilijs noputas.

– Ka tad seit stradat? – vins jautaja. – Tatad ar galvu viss kartiba, vai es izskatos normali? Es pats iesu parunat ar tavu onkuli.

Vins panema blodu no Khokhlika un iegaja maja.

Tevocis Molcans vinam neparadijas uzreiz. Vins vaideja aiz plits, aizcirta vecas lades smago vaku, ciksteja pa gridam un lija puteklus no sijam.

Maja bija neerta. Plaukti bija skibi, zem tiem guleja mala lauskas, bija saglabajusies tikai koka trauki, bet tie guleja visur. Galds, kuram pietruka vienas kajas, atspiedas pret sienu un izskatijas ta, it ka tas tulit nokristu. Protams, nebija ne galdauta, ne spalvu gultas, ne tacinas uz soliniem, un ari pasu solinu nebija. Jumts nogrima, tacu, pirms Vasilijs paguva novertet, vai tas sabruks vai ne, saimnieks acis satricinaja kadu gruzu.