Чтение онлайн

Meitenes joprojam iznaca pasas. Vinu kleitas bija puves, vinu kermeni bija redzami caurumos, bet vini negribeja skatities uz so kermeni. Viniem nebija astes, bet kajas, un tie stipri smirdeja pec puves un purva.

"Tagad saki man, Vasja, kas viniem ir mugura?" – Marjasa triumfejosi jautaja.

– Spuras? – vins ierosinaja, aizturot elpu. – Sparni? Tas nav svarigi. Es tikko atcerejos, man ir laiks doties.

Vasilijs paspera soli atpakal. Vins dzirdeja, ka pat Vilks tagad ir kluss un nereja uz klugam.

– Pagaidiet!… Masas, pagriezieties.

Sarkanmate nosnacas un noklikskinaja uz saviem asajiem, lidakajiem zobiem:

– Ko, mes iznacam vinu uzjautrinat?

"Es uzsusu tev kleitas," Marjasa turpinaja manit. "Paradiet vinam sevi, es neprasu vairak."

Melnmataina sieviete bez papildu runas iegaja udeni un nogrima bez slakatam. Mani kleita nevilinaja. Sarkanmate atkal nosnacas, un blonda, uzmetusi pari krutim smagas, slapjas bizes, lenam pagriezas.

Varetu teikt, ka vinai nebija muguras – tikai mugurkauls ar smailiem kaulainiem procesiem. Aiz kailajam ribam iekspuses bija tumsas.

– Ak Dievs! – Vasilijs iesaucas un ari noversas. Un vins atri aizgaja.

– Vasja! – Marjasa iesaucas. – Pagaidi! Tagad redzat, tas nav sapnis!

– Padoma tikai, udens zombiji! – vins atbildeja, nepagriezoties un pat nedomadams apstaties. – Es neesmu parliecinats!

Vins gaja pa karkliem un grisliem apauguso gravi, pa kuru teceja strauts, pret kalnu, pret ciemu, domadams, kur jasak darbs.

Darba bija daudz, darbs nebija viegls.

Vasilijs skatijas uz pasauli caur spraugu starp slikti piestiprinatiem deliem. Pasaule no sejienes skita loti maza: balku sturitis, cilveka auguma nezales un cela gabals ar bedri, kura mirdzeja udens.

Vins pamaja musu, trieca ar duri pret durvim un atkal igni paskatijas pa spraugu, bet nevienu nepamanija.

Kad vins atgriezas pie prieksnieka, vins, skiet, nebija parsteigts. Es gaidiju, ka Vasilijs no sejienes nekur nebrauks. Un es dzirdeju par rezervatu. Sis vinam patika.

"Ta ir taisniba, ka jums nekas neizdosies," vins teica, "bet, ja velaties runat ar cilvekiem, es viniem piezvanisu." Un, protams, zel. Kazimirs par mani pasmejas, un es to negaidiju no sava svaina. Vini mani izsutija ka launu garu, nolemts necilai dzivei…

Prieksnieks joprojam zelojas – tema vinam sasapejusi. Zel, protams, ka neticeju idejas panakumiem, bet labi ir tas, ka ritenos neieliku spieki. Un, iespejams, vins varetu, jo vins seit ir atbildigs.

"Es piezvanisu laukuma," vins ieteica. – Protams, Bogdasa ganas govis, bet tevocis Mokrouss neieradisies, un Molcans sedes buda. Ari Luta… Tu neredzesi Tumsu ar Sijanu gaisa dienas laika, un Zlobinja, ceru, nedzirdes, un mums vins seit nav vajadzigs. Nu parejais naks, ja gribes, bet vismaz uz tevi paskatities. Tagad saka izplatities baumas par labo puisi, kurs paravis banniku aiz bardas, kada slava. No si briza tev bus jamazgajas ezera, es esmu teja.

Sis zinas Vasiliju nemaz neiepriecinaja. Vins nolema, ka vispirms ir jaiztira ezers, un peldbaseins krasta nenaks par launu. Vai pat divi, citadi tur ari bus kaut kads peldkostims…

– Kur ir tava, ka to noformulet, tualete? – vins smalki jautaja. Kas zina, cik ilgi bus tiksanas ar vietejiem.

Tihomirs noradija uz lodzigu koka budinu, kas bija gandriz neredzama nezalu biezokni, kas iezimeja vina darzu, un zvereja, ka tur neviena nav, iznemot varbut musas. Un ari, ar saubam skatoties uz viesi, vins ieteica vinam salasit dadzis.

Un tagad Vasilijs sedeja ieksa, aizslegts, jo kads ara bija pagriezis koka aizbidni, launi smejas un cauksteja prom pa nezalem.

Kaut kur mala, aiz majas, atskaneja trulas metala bukskis.

Vasilijs velreiz aizcirta durvis un kliedza:

– Cau! Nav smiekligi, atveriet to.

Vins, protams, vareja atspiesties uz pleca, un fiksators vinu netureja. Koks ir nekrasots, jau sapuvis no lietavam, peleks, un tas letins ir kaut ka uzcelts – ja pagrudis, tas izjuks. Si doma mani aptureja.

Taluma atkal atskaneja blava skana, it ka kads atsitos pret sliedem.

– Aiziet! – Vasilijs sadusmojas. – Kas pie velna? Vai kads mani pat dzird?

Kaut kas radija troksni, un fiksators ciksteja, paverot celu uz brivibu. Mudriks staveja ara.

– Kapec tu sledz sevi? – vins klusi jautaja, skatidamies uz saniem un nosnacot. "Vini tur sasauks cilvekus." Ejam uz?

Vasilijs gribeja atklati runat par to, kapec vins ir slegts, tacu atturejas.

Vinu platiba, protams, izradijas nekada. Majas vienkarsi izcelas un pirts staveja atseviski, tapec ta izradijas tuksa vieta. Te viss ir aizaudzis ar sikstam nezalem gan gar malam, gan pat pa vidu sur tur. Pari pelkei ka viegla laiva peldeja kalteta kirbja miza. Kads nesen izmeta nopluktu saulespukes cepuriti, saplesot to divas dalas, vel svaigu, kokvilnas baltumu un luznos.

Nezalu ieskauta, laukuma vidu atradas skunis uz divam kajam, ar divslipju jumtu, un zem ta dzelzs katls uz mucas. Acimredzot Tihomirs iesita tiesi so zvanu. Vins pats staveja vinam blakus ar amuru rokas.

Pulis bija rets, nepilni divi desmiti. Vini sedeja uz nokritusiem balkiem, grozijas no kajas uz kaju, smejas, grustidamies viens otru ar pleciem. No pirma acu uzmetiena cilveki ir gluzi ka cilveki – vini plapa, loba seklas, izsplauj senalas, bet, ieskatoties tuvak, jus pamanisit cukas purnu vai kajas vieta naglu, vai pat vistas kepu. Dazi ar drebem un dazi bez.

Protams, vini uzreiz skatijas uz Vasiliju, kluva uzjautrinati un troksnoja:

– Paskaties uz vinu!

– Un patlas, patlas! Vienkarsi lauzu kemmes…

Kads tumsadains sirmgalvis ar bardu, kas izspraucas uz visam pusem, it ka no erkskainam kukuruzas varpam, paliecas uz prieksu un jautaja:

– Kapec tu seit nonaci, labais biedrs? Jus neesat no musu cilts! Vai Ali skersoja Kazimira celu?

– Es neko neskersoju. "Es pat neesmu redzejis so tavu Kazimiru," atbildeja Vasilijs, apstajas pie skunisa, netalu no prieksnieka. "Es patiesiba esmu no citam zemem."

– No citiem? – kliedza veca sieviete lakata, kalsna, ar piles seju. – Vai tas nav viens no tiem, no kurienes pie mums ieradas Kazimirs, melna cuska? Vins sutija tevi, lai vinu uzraudzitu, atzisti to! Nosutija izsnaukt, vai pat kaitet! Skaties…

Cilveki saka troksnot. Tihomirs pieklauveja pie katla, aicinot pec kartibas.

Pirts durvis ar cikstesanu atveras, un no turienes skaidri bija dzirdams:

– Ak, stulbi! Drausmigi!

– Es nekaiteju, bet palidzu! – Vasilijs bija sasutis. – Ka tu seit dzivo? Luk, paskaties…